Sievietes un vīrieši, šoreiz mainītām lomām.. Fantāzijas lidojums Majas Cades lugas "Status Quo" adaptācijā.
Izrāde no īsiem sižetiem, piedaloties gan JRT pamata blicei, gan jaunajiem aktieriem, bārbij-rozā scenogrāfijas ietērpā, kas šķita daudzsološs un intriģējošs. Pimais cēliens paskrēja raiti, ar dažiem interesantiem un smieklīgiem sižetiem, dažiem par daudz klišejiskiem un pagātnes ietērpā izspēlētiem sižetiem mūsdienu un nākotnes izpratnē. Dīvaini šķita, ka jaunie aktieri paši uz skatuves vairākas reizes sasmējās, nespējot parunāt, kaut gan skatītājam tik smieklīgi tas nelikās. Jāsaka, ka pirmo reizi ko tādu pieredzēju, un jāsaka, ka aktieriem vēl raiti jāaug līdz šādu situāciju un savu emociju apspiešanai. Otrais cēliens šķita par garu, bez kulminācijas un sižetu atrisinājumiem, kas pēc izrādes nedeva nekādu pēcgaršu un kādas dziļākas pārdomas par tikko pieredzēto. Iespējams, ka lugā izspēlētās problēmas būtu daudz saistošākas, ja tās nāktu no latviešu autora skatupunkta, kas notiek pie mums,Latvijā, jo tomēr Rietumeiropas ģimenes modelis atšķiras no mūsu modeļiem, ko piedzīvojam ikdienā mums apkārt. Un to nevar atrisināt pliki adaptējot lugu uz dažādām Rīgas lokācijām, tādām kā "Piens"; "Zefīrs" vai "Lido". Izrādes sižets kopumā bija interesants, kas diemžēl netika ielikts pietiekami aizraujošos rāmjos, lai to ieteiktu noskatīties citiem.
Publicitātes foto. Jaunais Rīgas Teātris. Fotogrāfs: Jānis Deinats
Šonedēļ sanāca piedzīvot pēdējo izrādi JRT "Ilgu Tramvajs" un pirmizrādi Dailes Teātrī "Dorians Grejs". Tā kā neesmu lasījusi Oskara Vailda romānu, spēju tikai nojaust no filmas, kas atmiņā blīvi plīvuro par ko būs izrāde. Izrādei bija divi cēlieni, kurus negribētos dalīt un iztirzāt katru atsevišķi, bet ir sajūta, ka tā vajag. Pirmā daļa bija kopumā garāka nekā gribētos, ar skaistu simbiozi starp Grūbes un Rešetina tēliem, kas, manuprāt, ir drosmīgi, zinot vidējo Dailes Teātra apmeklētāja vecumu un vecmodīgos uzskatus, ar skaistu Elzas Leimanes iestudēto horeogrāfiju un uznācieniem, ar scenogrāfiju kāda vēl nekur nav redzēta. Iespējams, problēma bija Dailes teātra lielās zāles kondicionēšanas iekārtā, bet zāles/pirts iespaidā, ne tikai man dažbrīd bija jāžāvājas. bet aiztaisot acis, dialogi vēl aiz vien šķita ļoti interesanti. Otrās daļas scenogrāfijā prasījās vismaz nelielu izmaiņu, kopumā melnie koka krēsli tur īsti neiederējās, radīja kultūras nama efektu. Aktieru dialogi šķita ar vien garāki un domas jau lēnām virzījās citās sliedēs, nevis līdzpārdzīvojumā. Protams, tā ir Dailes teātra lielās zāles specifika, bet mikrofoni kopumā ļoti bojā izrādi un daudz labprātāk to skatītos mazajā zālē intīmākā atmosfērā.
Publicitātes foto. Dailes Teātris. Fotogrāfs: Mārtiņš Vilkārsis
Ilgu Tramvajs ir (bija) viena no izrādēm, ar ko var personificēt sevi ar jebkuru tēlu. Bija, jo šonedēļ to uzveda pēdējo reizi JRT. Varbūt arī tāpēc, ka pēdējo, varbūt tā ir bijis vienmēr, bet Elitas Kļaviņas izpildījums, Blanšas lomā bija izcils. Gan viņas, gan pārējo aktieru artava ļāva noticēt 20.gadsmita vidus Amerikas ikdienas piepilsētas dzīvei un izspēlētajām problēmām.
Jau vidusskolā Džordža Orvela grāmatu "1984" novērtēju kā labāko obligāto lasāmvielu no visa uzdotā literatūras klāsta. Tā, ne tikai spēcīgi palika atmiņā, bet arī mainīja manu domāšanu, izvērtējot kāpēc mēs, kā indivīds, kā tauta rīkojamies tieši tā un ne citādāk, kam mēs izvēlamies ticēt un ko uztvert par īstenību. Tāpēc pamanot, ka Liepājas teātris viesojas Rīgā satraukti to gaidīju, lai redzētu kā grāmatas sižets tiks attēlots uz skatuves. Jāsaka, ka tik precīzu attēlojumu nebiju gaidījusi. Tas pārsteidza ne vien ar lielisko aktierspēli (Egons Dombrovskis, Vinstona Smita lomā) bet arī tas, ka režisore Laura Groza-Ķibere tik ļoti saprot šo romānu visā tās būtībā un vēl vairāk. Neskatoties uz to, ka viņa pati nav dzīvojusi "tajā" laikā, režisorei ir izdevies attēlot romāna motīvus tādā manierē, kā to ir pasniedzis pats autors. Interesanti būtu paskatīties uz Džūlijas lomu atveidojot Agnesei Jēkabsonei (šajā Anete Berķe), kas, iespējams, pievienotu spēcīgāku šī Džūlijas tēla atveidojumu. Scenogrāfija, ļoti kompakta, precīza, tā pat arī kustību forma un mūzika. Izrāde, tā pat kā grāmata, atstāja ļoti spēcīgu iespaidu, un atkal lika pārdomāt ko mēs īsti uztveram visā šajā informācijās jūrā, kurš mums šo informāciju pienes, kā mēs to izfiltrējam, kam mēs īsti ticam un ko mēs saprotam?
Tik daudz labu atsauksmju pirms ejot uz kādu izrādi - neatceros. Kā rezultātā tika liktas augstas ekspektācijas.
Pirmais, par ko varu uzteikt scenogrāfu Vilkārsi - manam prātam gaumīgi iekārtota skatuve, patīkamas krāsas. Pirmo pacientu uznāciens liek notrīsēt skudriņām, tik "slims" atdarinājums, ka prieks. Aizvien vēl prātā Kultūras Akadēmijas trešā kursa studenta Toma Treiņa trīs ar pusi stundu garšs izcils lomas atveidojums, uz viņu nākotnē lieku augstas cerības. Arī vecais gals, šķiet, beidzot drīkst uzvesties kā jukuši un ir sajuta, ka viņi sen jau tā jūtas.
Un tad uznāk Skrastiņš. Hiperaktivitāte plūst no viņa aumaļām un uzreiz liek noticēt dzīvajam tēlojumam.
Tomēr jautājums adresēts režisoram Morfovam - kāpēc izrādes vidū tiek ielikta šī kopīgā dziesma un deja, kas tik ļoti izsit no uzburtās realitātes sajūtas?
Par aktierspēli pēc izrādes arī radās vairākas pārdomas - Billija lomu izcili nospēlēja Lauris Dzelzītis, kā arī Bartkeviča nominācija godam. Tomēr māsiņu dejošana un nemitīga priecāšanās nepārliecināja par uzdotā uzdevuma izpildi. Arī Ķuzules bargās lēdijas tēls, šķiet, varēja tikt noslīpēts, ne no aktierspēles puses bet gan režisora puses, dziļāk ielūkojoties tēla problēmās.
Ja visas izrādes laikā nespēju vien nopriecāties par mūziku, kas šķita tik atbilstoša, harmoniska, jautra, tad visu šo iespaidu sabojāja pēdējā Gary Jules dziesma Mad World. Dziesmas teksts nepavisam nešķita atbilstošs izrādes noslēgumam, vismaz ne šāda tipa izrādei. Ja tas būtu amatierteātris, kur jaunais centīgais režisors izvēlētos dziesmas no savas Spotify pleilistes "painful songs", tad es nekomentētu, bet šajā gadījumā tomēr vajadzēja citu fināla mūziku.
Kopumā izrāde man patika, bet neteikšu, ka tā iekļūst manā top izrāžu sarakstā.
The other day resting from studies, I happened to get stuck in 9gag, of course. The post of the day became two tower collapse while drinking morning coffee. I can't explain why but I laughed so hard on this.
It is kind of funny, right?
I even found a youtube video and sent to some friends, to share this wistful, yet so hilarious collapse.
Of course, I forgot about the towers and never thought that I would write a blog post about them, but then, studying environment issues for the new course about environmental communication somehow I remembered this video. Actually, the video is a great way of saying that we need to replace coal energy to wind energy (which is an emphasis of the video) and this is a brilliant advertisement idea how to say goodbye to coal factories and force governments to use wind energy instead.
According to statement from NGO Greenpeace it says that coal is public enemy number one.
"Coal, is the dirtiest of the fossil fuels. It accounts for 73 % of the emissions from electricity production, according to the New Climate Economy Report. Nevertheless, between 2000 and 2010, coal consumption grew rapidly, especially in Asia. Getting rid of coal is key to tackling climate change. For this reason, it is a great relief to note that, recently, coal seems to be on it's way out. Global communities and decision makers are starting to realize how outdated and dangerous coal is. Coal use causes air pollution, water shortages and other damage to people and the environment. Getting rid of coal would improve many peoples' health and save many lives. According to the WHO, 1 million people die prematurely every year because of air pollution from coal."
[http://www.greenpeace.org/international/en/news/Blogs/makingwaves/understanding-climate-science/blog/51104/]
I expect that the above mentioned video will not only entertain you (as it happened to me before), but also will let you reconsider the environment in which we live.
Let's act.
As an individuals we can make cleaner environment and better tomorrow.
Bija tāds brīdis, kad uz mana datora ekrāna klavieres spēlēja mūziķis Dustin O'Halloran, kura mūzikā iemīlējos pēc filmas "Like Crazy" noskatīšanās. Ja senajā, 2012. gada ierakstā rakstīju par Figurine mūziku, ko vari pārlasīt šeit, un to, ka filma bija labākā no pēdējā laikā redzētajām, tad šobrīd varu teikt to pašu. Nu jau atkal Dustin O'Halloran ir sakomponējis brīnišķīgas skaņas uz klavierēm ne cik vairs jaunai, bet pagājušā gada garām palaistajai filmai "Breathe In". Tas pats "Like Crazy" filmas režisors Drake Doremus jau atkal ir uzrakstījis aizraujošu stāstu un izveidojis filmu, kas rada emocionālu siltumu. Un vēlmi atkal piesēsties pie klavierēm vai aizbraukt uz Dustin O'Halloran koncertu.
Arī šajā filmā režisors par galveno aktrisi ir izvēlējies apburošo Felicity Jones, bet tas, kas liek filmā vizuāli iemīlēties, ir neatvairāmais Guy Pearce (man ir aizdomas, ka pie visa vainīga ir tā bārda).
Ja filmas "Like Crazy" punkts uz i bija Jennifer Lawrence piedalīšanās, tad šajā tas noteikti ir Guy Pearce, kas ļauj filmai iekļūt manā mīļāko filmu sarakstā. "Like Crazy" sanāca noskatīties, manuprāt, četras reizes, un šķiet, ka ar šo filmu būs līdzīgi. Gribētos teikt, par režisoru Doremus "that we are bounding", jo viss, ko vēlos redzēt, es redzu viņa filmās tieši tādās krāsās, leņķos, noskaņās un sajūtās.
Izrāde "Žilbinoši!" Latvijas Nacionālā teātra jaunajā zālē bija patiešām žilbinoša. Stāstu par dziedātāju, kurā klausoties vairāk jāsmejas un jāspiež ausis ciet, lieliski attēloja aktrise Dace Bonāte un viņas tēla Florenses Fosteres Dženkinsas personīgo pianistu un komponistu Kosmu Makmūnu izcili attēloja jaunais aktieris Uldis Siliņš. Izrāde bija viegla, jautra, otrajā daļā sastopams arī dramatisks pagrieziens, kas ļāva aktieriem parādīt īsto tēla būtību. Pirmā daļa noslēdzās ar iespaidīgu Ulda Siliņa deju, īsti nesapratu, kāpēc tādai tur jābūt, bet man patika. Žēl, ka otrajā daļā tēls Kosms parādījās mazāk nekā pirmajā, vairāk akcentu liekot uz īpašo mājkalpotāju, meksikānieti Mariju, kuru nekas neapmierina, bet, kad viņai ļauts sapucēties un doties uz Karnegī, viņa staro aiz laimes, un galvenajiem varoņiem, kuri izspēlē dramatisko ainu piedaloties lieliskajai aktrisei Evijai Skultei, kas lieliski iejūtas mūzikas pazinējas un skolotājas ādā, un ir sadūšojusies pateikt, ka Dženkinsas dziedāšana nekam neder.
Gandrīz visu izrādi nācās pavadīt ar smaidu uz lūpām un izrāde deva labu smiekla devu sestdienai.
Bille! Vai, cik Tu esi jauka, un bērnišķīga, un mīļa, un kā mazs negants špicbuks. Tu esi viss, kas es biju bērnībā, tāpēc paldies režisoram Valdim Lūriņam par šo, patiešām, izcilo izrādi, kas atgrieza mani atmiņās savā bērnībā un piedzīvojumos, tajā pašā laikā jūtot līdzi šajai Billei, ko atveidoja lieliskā Dace Bonāte. Dacei Bonātei, par Billes un citu tēlu atveidotājai, izrādē pienākas vismaz Spēlmaņu Nakts statuja.
Arī Līga Zeļģe un Mācris Maņjakovs bija izcili un izrādi uzbūra ar vien dažiem atribūtiem, bet momentāli iejūtoties tik citādos un atšķirīgos tēlos, ka spēju vien nobrīnīties, kā viņiem tas izdodas. Lielu pārsteigumu radīja arī Daces Bonātes pārtapšana no Billes vecajā, turīgajā tantē, kas piedāvāja skābeņu zupu bez neviena gaļas gabaliņa. Šādus vienreizējus piemērus es varētu minēt vēl daudz, bet labāk atstāšu noslēpumu kārtiņu tiem, kas izrādi vēl nav redzējuši, un silti iesaku aiziet un noskatīties.
Izrādē es dabūju pietiekami lielu smieklu devu, gan emocionālu sasaisti ar galveno varoni un līdzjušanu.
Iespējams, ka izrāde bija izdevusies, arī pateicoties vietai, kur tā tika iestudēta - Nacionālā teātra aktieru zālē, kur šoreiz atkal mainīts skatītāju izvietojums, dodot vietu skatuvei visas zāles garumā un nosēdinot skatītājus vienā un otrā pusē.
Izrādes es nevērtēju pēc tā, vai tajās ir jāraud, vai tajās ir ļoti jāsmejas, bet pēc tā, kad gribas patiešām no sirds ļoti applaudēt, un, mājās dodoties vēl ilgu laiku jādomā par redzēto, es to saucu par "pēcgaršu". Šoreiz tā bija ļoti spēcīga, tāpēc arī izrāde tiek novērtēta kā izcila.
Teātra izrāžu top 3:
1.Pūt Vējiņi
2. Aija
3. Bille
Apkopojot rezdēto teātra izrāžu statistiku jāsaka, ka Bille ir ierindojusies godpilnajā trešajā vietā uzreiz aiz Liepājas teātra "Pūt, Vējiņiem" un Nacionālā teātra "Aijas".
Atzīstoties, ka neesmu liela Dailes teātra piekritēja, patiesībā nopirku biļetes uz izrādi "Slazdā" intereses pēc - paskatīties, vai mazajā zālē iestudē labākas izrādes kā lielajā. Un, patiesībā, mans minējums piepildījās, šī izrāde būtiski maina manas domas par Dailes teātri.
Izrādē "Slazdā" spēlē vieni no labākajiem latviešu aktieriem - Žagars! (sen par viņu nebiju neko dzirdējusi), kā arī Skrastiņš, par kuru uz lielās skatuves neesmu tajās labākajās domās, tad šoreiz mazajā zālē viņš atklāja man savu jauno seju, un beidzot nācās piekrist vairākumam un novērtēt viņa darbu kā teicamu.
Visa izrādes noskaņa mainījās tad, kad uz skatuves parādījās Vita Vārpiņa. Valērijas tēls tiks izspēlēts lieliski, kas saturēja kopā visu aktieru sauju.
Sižets bija tāds, kādu Makfērsons 97. gadā uzrakstījis, kur tēli izstāsta katrs savu stāstu, citam tas ir jautrāks, citam spoku stāsts, bet citam pavisam bēdīgs un traģisks. Bet visa šī izrāde bija ar tādu kā viegluma sajūtu, jo tas viss norisinājās mazā, neapmeklētā īru bārā, un iedzeršanas stāsti jau vienmēr saistās ar ko komisku.
Kopumā interesanta izrāde, galvenokārt pateicoties labiem aktieriem.
Ļoti vēlējos šo izrādi redzēt, jo esmu kārtīga mūziklu fane. Teiksma par Zigfrīdu Annu Meierovicu mani nepievīla, jo tādu iestudējumu uz operas skatuves es biju iedomājusies - neko skanīgāku, neko jautrāku, bet tieši tādu - pelēcīgu, bet negarlaicīgu.
Jāatzīst, ka scenogrāfija bija ļoti švaka, un skatuves iekārtojums - nepareizs, kas noveda pie domas, ka aktieriem/dziedātājiem pietrūkst vietas, kur izpausties.
Aktieri bija lieliski, ar labām, balsīm, nostrādātām kustībām, bet sliktu dikciju, kas neļāva saprast visu tekstu, kas tika izdziedāts. Nē, tomēr es nevainoju dikciju, bet gan skaņu režisoru, jo aktieriem/dziedātājiem ar dikciju taču vajadzētu visam būt kārtībā, ja jau viņi dzied uz skatuves (ko nevarētu attiecināt uz latviešu popmūzikas mākslinieci Jenny May), tāpēc par šo nesadzirdēto tekstu vainoju nepareizi saslēgtus vadus vai neprofesionālismu savā jomā, režisora kungs.
Arī mūzikas grupa dažbrīd spēlēja skaļāk par dziedātājiem, un radās sajūta, ka esmu pagājušā gadsimta rokkoncertā.
Jāņa Lūsena mūzika sākumā man nešķita ļoti laba, bet mūzikla otrajā daļā, kad sāka atkārtoties, un likās pazīstami daži melodiju akordi, manas smadzenes, kas atbild par mūzikas gaumi to pieņēma par gandrīz labu esam. Bet varēja būt labāk.
Kopumā ļoti labi izstāstīts stāsts par Zigfrīdu Annu un viņa dzīves gaitām, kā arī skaisti izspēlēts, kāpēc vīrietim ir vārds Anna un kā šis vārds viņam seko visu dzīvi, kā arī traģiskās beigas bija kā punkts uz i dramaturģiskam mūziklam.
Liepājas teātris bija atceļojis ciemos uz Slampi, tāpēc šoreiz veicām 17km braucienu 170km vietā.
Trīs draugi. Es zināju, uz ko es eju, jo pirms gada Maljorkā, manās rokās nonāca šī Remarka grāmata un arī Liepājas Teātra aktieri man ir zināmi. Un tā garša, ko atradu grāmatā, bija arī izrādē. Teikšu, ka ļoti labs ir šis iestudējums, jo man nav ar ko īsti salīdzināt (dzirdēju, ka Valmieras teātra iestudējums pirms nezinu cik gadiem esot bijis labāks galvenās lomas - Patrīcijas lomas dēļ), bet es neteiktu, ka Anete Berķe, kuru uz skatuves redzēju pirmo reizi būtu sliktāka. Bet visvairāk izrādē man patika paši trīs draugi - Edgars Ozoliņš, Kaspars Kārkliņš un Sandis Pēcis.
Dotu gada balvu scenogrāfam par skatuvi, jo tā izskatījās tieši tā, kā es biju iedomājusies lasot šo darbu. Kārlis, tas, kas mašīna pat bija nolikts skatuves priekšā, un kad aktieri tajā leca no skatuves malas, iekšēji visi notrīcēja, vai tur nekas nesaplīsīs. Un nesaplīsa - tāds jau tas Kārlis ir.
Horeogrāfam +.
Nu jau ierasta šķiet Nacionālā Teātra aktieru zāle, biju iedomājusies, ka skatuves izkārtojums tur tā arī nemainīsies un visas izrādes notiks skatītājiem sēžot abās pusēs (kā aprakstīju uzveduma "Aija" izkārtojumu). Bet še tev - mums jāsēž pavisam citādāk, nekā biju iztēlojusies. Ejot lejā uz aktieru zāli pirms kafejnīcas ieraudzīju plakātu tieši šai izrādei un sapratu, ka scenogrāfija būs viens garš galds.
Ļoti interesanta radās sajūta - tagad aktrises arī sēdēs tik pat ilgi kā mēs, skatītāji, un es nevarēšu sākt sūdzēties par savām nosēdētajām sāpēm.
Visas leģendārās aktrises apsēdās pie šī garā galda, tieši mums pretī, un kā pārsteigums - ļoti interesanta paskata 11-12 gadīga meitenīte, skolas formiņā iznāk un sāk stāstīt savas pasakas, ar norunu, ka mums, skatītājiem, obligāti beigās jāapplaudē. Tā arī mēs darījām un viņa kļuva par vakara vadītāju, kas noteiks, kā viss virzīsies.
Izrāde, šķiet, bija improvizācijas stilā, jo viss teiktais, skanēja ļoti dabiski, un saturs arī bija interesants, izspēlējot vienu tēmu no dzīves, kas saistīta ar māti un meitu. Jauki bija tas, ka uz šo izrādi gāju kopā ar savu mammu, tāpēc bija vairākas vietas, kur abas pasmējāmies par redzētām un dzirdētām lietām no mūsu dzīves.
Aktrises, protams, visas izcilas, arī jaunā aktrise bija lieliska, tāpēc varu apgalvot, ka izrāde bija ļoti jauka un visā visumā mīļa.
Annu Kareņinu es biju redzējusi Latvijas Nacionālajā Operā, tāpēc tagad bija pienācis laiks teātra izrādei. Tā kā balets man ļoti patika, gaidīju aizraujošo sižetu pavērsienu ietekmi uz mani arī no šīs izrādes.
Izrādes sākumā biju gatava uzņemt gan informāciju, gan emocijas 3h garumā, neatraujot acis, bet tās ātri vien aizslīdēja kur citur. Paspēju šīs izrādes laikā apskatīt skaisto teātra arhitektūru, dažus skatītājus, kuri neskatījās uz mani paldies Dievam, paspēju nožāvāties vairāk reizes kā atļauts.
Teātris sākās kā īsts teātris - uzspēlēti aktieri, kuri nu jau kārtīgi iespēlējušies, un iedziļinājušies savās lomās, tomēr nešķita īpaši piemēroti šai lugas intonācijai. Es noteikti galvenajā lomā izvēlētos citu aktrisi, nevis šobrīd spēlējošo Indru Rogu. Manuprāt, viņas balss nav piemērota lielajai skatuvei, kā arī Ditai Lūriņai Eglienai, kura iejutās Dollijas lomā - viņa dažbrīd tik ātri pateica sakāmo, ka man, kā zāles gandrīz beigās sēdošajam bija jāsasprindzinās, lai sadzirdētu un saprastu, kas tiek teikts - diemžēl neveiksmīgi. Laikam tāpēc man izrādes šobrīd vairāk patīk skatīties 20-30 cilvēku ietilpīgās zālēs.
Izrādi spēlēja pēdējo reizi, mums paveicās ar 6 operatoriem zālē un nezin cik vēl balkonos, bet tas nepavisam netraucēja, par ko biju citādās domās iepriekš. Protams, Annas Kareņinas atveidotāja šo pēdējo izrādi spēlēja no sirds un emocijas arī beigās sēdošajiem bija sajūtamas, izrāde noslēdzās ar galvenās varones asarām, bet dīvainā kārtā es neatceros kā izrāde noslēdzās sižetiski. Drīzāk pirmā cēliena beigas šķita daudz iespaidīgākas. Vispār izrāde varēja beigties jau pēc pirmā cēliena - nebūtu ne vainas, un atlikušo saturu es labprāt izlasītu grāmatā.
Ko es nevaru nepieminēt - Kitijas atveidotāju Rūtu Dišleri. Viņa man patika. Drošvien tāpēc, ka mācījāmies vienā mūzikas skolā un braucot ar vilcienu uz Rīgu, viņa stāstīja, ka grib mācīties matemātiku vai fiziku, nu jau vairs neatceros ko, bet sakritības pēc iestājās aktieros. Manuprāt, viņa ir īstajā vietā - uz skatuves un nākotnē paredzu labu izaugsmi.
Atkal gaitenī satiku to pašu paziņu, kurš ieteica noskatīties vēl daudz jaunas izrādes, tajā starpā Meitenes, uz kuru tad arī ceturtdien iešu un būs jauns ieraksts arī par šo izrādi.
20. oktobrī devos uz izrādi "Lūgšana resnajai tantei", zinot, ka tā ir saņēmusi 2010./2011. gada labākās dramatiskās izrādes titulu, tāpēc liku augstas cerības atkal noskatīties ko izcilu.
Garderobē mans labs draugs jautāja - kā? es uz šo izrādi pirmo reizi? un vēl piebilda, ka esmu atnākusi uz tādu kā pirmizrādi, jo Kaspara Zvīguļa tēloto Zuiju pirmo reizi spēlēs Ģirts Liuziniks. Tas manī viesa vēl vairāk patīkamu emociju, un gaidīju ko tik pat labu kā nesen redzēto "Zudušo laiku citējot" tajā pašā - Jaunajā zālē Latvijas Nacionālajā teātrī.
Sākums man patika. Vispār man patīk šī mazas ietilpības zāle, jo skatītājs ir tik tuvu aktierim, ka izrāde saplūst ar to kopā, raisot vēl lielāku līdzpārdzīvojumu, kādu iespējams pieredzēt lielajās zālēs. Man patika dialogi, kurus aktieri spēja noturēt savādā spriedzē līdz pat izrādes galam. Tā arī pirmais cēliens paskrēja, klausoties un skatoties un domājot, kur tas viss novedīs. Bija ļoti daudz jautājumu, kuriem cerēju rast atbildi otrā cēliena gaitā. Starpbrīdī vēl aizdomājos, ka es nevaru pieslēgties realitātei, vēlos uzzināt, kā tas atrisināsies un ko tas viss nozīmē.
Otrais cēliens neko nepaskaidroja. Tas bija tik pat sarežģīts un man neizprotams, ka diemžēl izrādi par izcilu nosaukt nevaru. Turpinājās dialogi un sevis, un Dieva meklēšana, bet skatītājs, nelasījis Selindžeru, tā arī aizgāja prom, prātodams vai ne prātodams par to, ko tikko redzējis.
Liuziniks izrādes beigās saņēma lielas ovācijas - un bija arī par ko - aizstāt aktieri vairākās izrādēs un iemācīties garus un sarežģītus tekstus no galvas. Nezinu gan, kā būtu sanācis Zvīgulim, bet Liuziniks mani dažbrīd nepārliecināja ar pārāk lielo bļaušanu vai nepārliecību par to, ko pats saka. Ļoti patika Frenijas atveidotāja - Madara Saldovere, aizdomājos, ka viņa noteikti būtu ļoti piemērota arī "Aijas" galvenajai lomai..
Pēc izrādes es nejutu pilnīgi nekādu emocionālo atklāsmi, gandarījumu, pārdzīvojumu, un nekādas pēcgaršas man arī nebija. Manuprāt, režisoram šo darbu vajadzēja padarīt skatītājam draudzīgāku - varbūt interesantāku vai piesātinātāku, jo daudz kas ir palicis gaisā karājoties un jautājumi, paskaidrojumi tā arī netika atbildēti.
Filmu Gravitāte ir vērts redzēt! Šī bija mana pirmā kosmosa filma, un jāsaka, latiņa pacelta ļoti augstu.
Klūnijs bija pārāk lielisks, lai viņu neparādītu vēlreiz pēc sakaru pazušanas ar viņu, šeit jāuzsit pa plecu scenāristam un dialogu autoram. Arī Buloka teicami iejutās kosmonautes ādā - šķita, kāpēc gan tik labi zināmā aktrise nevarētu iemācīties fiziku un eletroniku, un doties kosmosā? Ar šādu domu arī skatījos filmu un tas it nemaz netraucēja.
Visa filma aizritēja vienā elpas vilcienā, un notikumi, varbūt nedaudz paredzami un ar zināmu izdzīvošanas līmeni, tomēr bija saistoši un aizraujoši - drošvien tāpēc, ka tas viss notiek kosmosā. KOSMOSĀ! Pilnīgs kosmoss..
Filmu skatījos 3D formātā ar šķietami smagām brillēm, kuras sākoties filmai aizmirsās, ka spiež degunu. Šo filmu tiešām var nosaukt par 3D filmu (nevis iepriekš skatītās multenes, kur varbūt kāda puķīte "uznāk" virsū) bet šeit.. šeit tas bija "pa īsto" - man krita virsū atlūzas un Klūnijs un lidojoši ūdens pilieni. Tas pat lika man dažbrīd sarauties, un pieliekties.. Tā kā tieši reklamē 3D kino!
Vēl dažas minūtes pirms filmas beigām bija izsauciens "nu nēēēē!" (pat vairākas reizes) un elpas ievilkšana. Kā arī gravitātes smagumu sajutu arī savās kājās, iespaidīgi, ka filma spēj to panākt.
Vai jūs ticēsiet, ja teikšu: labākā izrāde kādu pēdējā laikā esmu redzējusi? Neticēsiet? Tad iesaku aiziet noskatīties, un domāju, ka tad gan man piekritīsiet.
Izrāde "Aija" tiek spēlēta Nacionālā teātra aktieru zālē jau kādus 4-5 gadus, bet bija sajūta, ka tiek parādīta daļa no Jaunsudrabiņa izdomātās senlatviešu ikdienas, un notikumi notiek pirmo un pēdējo reizi. Jā, tik liela ticamības sajūta radās skatoties šo izrādi.
Pirmo reizi skatījos izrādi aktieru zālē, un sākumā, kad aktieris sāka runāt tad ar vienu, tad ar otru skatītāju pusi, man tas šķita nepieņemami un pat nepieklājīgi, bet vēlāk attapos, ka jau pēc dažām ievad-minūtēm šo dīvaino fenomenu biju aizmirsusi un pieradusi pie šādas duālās skatuves. Pat bija brīži, kad prasījās, lai aktieris pagrieztu muguru un pateiktu tieši to teksta daļu neskatoties uz skatītāju. Nezinu gan, kā bija tiem, kas sēdēja otrā zāles pusē..
Scenogrāfija bija smieklīga un uzjautrinoša, kad pirms izrādes skatītāji slāja cauri salmu kvadrātam, lasot pielipušos salmus nost no kurpēm, vai pieklājīgākie, ejot gar malu pamanījās iespert "šņabja" pudelei un to saplēst, izlīstot šķidrumam pa visu grīdu un radot galvassāpes rekvizitorei. Pēc grādīgā gan nesāka smaržot.
Nekam piesieties patiesībā šajā izrādē nevaru, viss bija nostrādāts līdz pēdējam sīkumam, un visi aktieri vienlīdz spēlēja kā dzīvē - patiesi un skaisti.
Manā teātra pieredzē esmu lekusi kājās tikai Liepājas teātra iestudējumam "Pūt vējiņi" un šis bija otrais gadījums - arī "Aijai".
Izrāde, un jo īpaši aktieri ir pelnījuši lielu BRAVO!
Nejauši nokļuvu Ģertrūdes ielas teātra izrādē "Āda". Un vēl aiz vien neesmu nostabilizējusi savas domas par šo izrādi. Centīšos to izdarīt šajā rakstā.
Pirms izrādes sākuma aplūkojot trūcīgo skatuves noformējumu - 3 krēsli, 2 mikrofoni, skapis, dators un pults, nevarēju saprast, ko no šīs izrādes gaidīt. To, ka tas būs Ievas un Ādama stāsts mūsdienu Rīgā, pieņēmu kā jaunu izaicinājumu.
Izrāde sākās un es nevarēju saprast, kāpēc vajag tos mikrofonus, ja telpa ir pietiekami maza, lai visu varētu ļoti labi sadzirdēt. Tad sākās pārsteiguma moments un dīvains šoks, kad galvenais varonis Ādams, ko attēlo Ivars Krasts, sāka repot dzejas rindas, atgādinot dažus labus Latvijas hip-hop māksliniekus. Tad arī sapratu, kāpēc mikrofons. Tas prasīja vairākas minūtes, lai pierastu pie šāda teātra iestudējuma un rokraksta, bet, kad uzķēru šo ideju, man iepatikās. Man iepatikās Ingas Gailes dzeja, kura uzrunāja, jo bija mūsdienīga un tieša. Man iepatikās aktieru nepiespiestais tēlojums, kas sākumā šķita nedaudz neprofesionāls, tad vēlāk parādījās kā brīvības iemiesojums. Krāsainās hipsterīgās klozītes deva izrādei papildus možumu, kas atdzīvināja scenogrāfiju.
Bija gan Ādama, gan Ievas aizstāvēšana, kad daržbrīd kāds precīzāks teikums aizskāra sirds stīgu un bija jāievelk elpa, lai tā nomierinātos.
Izrādei pietrūka nobeiguma, jo Ieva un Ādams bija izdzīti no paradīzes, bet kas notika tālāk? Izskanēja daudz skaistuma etalona citāti, kas nešķita tik svarīgi un nobeigumam piemēroti, tāpēc arī izrādes beigas palika kā karājoties gaisā. Arī dramatiski izrādei pietrūka kāds spilgtāks pagrieziens, tāpēc šoreiz slavēju nevis režisoru Andreju Jarovaju, bet gan lugas autori Ingu Gaili.
24. septembrī devos uz Nacionālā teātra aktieru zāli, lai noskatītos izrādi "Zudušo laiku citējot". Zināju tikai to, ka tajā būs film noir pazīmes un 40.-50. gadu kino estētika.
Izrāde sākās ar galvenā varoņa Dika Stīvena domām, kas skanēja fonogrammā, kas tikko atnākušai, nepieradušai ausij likās daudz par skaļu, un salīdzinot ar aktieru balsīm arī bija skaļāk, kā nepieciešams.
Bet jāsaka godīgi, jau ar pirmajiem teikumiem izrāde aizrāva. Sižets bija ļoti saistošs un aktieru teksti ritēja kā pasakaini skaistas pērles, neatstājot skatītāju vienaldzīgu. Aktieru darbs bija izcils, un šeit es īpaši gribu paslavēt aktrises Džildas Raitas atveidotāju - Līgu Zeļģi un Agneses atveidotāju - Zani Dombrovsku. Biju ļoti patīkami pārsteigta par abu sieviešu izsmalcināto aktierspēli un vieglo tēlojumu.
Interesanta un neredzēta bija arī scenogrāfija, pat pelēkais greipfrūts likās tik ļoti ikdienišķs un iederējās visā izrādes noskaņā. Ļoti atbilstoši bija aktieru tērpi, matu sakārtojums un grims, kas ne vienu brīdi neļāva aizdomāties, ka esam 2013. gadā.
Visa izrāde bija ļoti ieturēta, aktieri bija savas profesionalitātes augšgalā un izrādes pēcgarša jūtama vēl šodien.
Iesaku noskatīties šo izrādi visiem, kuriem ir tuva kino estētika, kā arī tiem, kuriem patīk skatīties labas izrādes.
Svētdienas pēcpusdienā mēroju samērā garo ceļu uz Valmieru, lai tur otro reizi apciemotu daudz izslavēto Valmieras Drāmas teātri un noskatītos izrādi "Doktors Živago".
Tā sākās ar monologu, kas līdzīnājās pupu bēršanai, lai tikai ātrāk pateiktu sakāmo, kā arī fonā briesmīgi traucēja skaņas, kas nepavisam neiederējās skatuves un uz tās notiekošajā atmosfērā. Tomēr sastingušie aktieru stāvi lika noprast, ka gaidāms kas labāks.
Jāatzīst gan, ka uz izrādi devos neizlasījusi Pasternaku, un ar izrādes saturu iepazinos tikai izlasot programmu, kur bija aprakstīti svarīgākie Jurija Živago dzīves pagriezieni un Krievijā notiekošie nemieri un badi. Tas arī dažbrīd neļāva uztvert saturu un saprast visu teikto. Bet vai tad teātra izrādei nav jābūt tādai, lai arī vienkāršs skatītājs saprastu par ko ir izrāde?
Aktieri nospēlēja kā kurš, bet lielākajai daļai, arī jaunajam aktierim, galvenā tēla atveidotājam - Kasparam Zālei bija jaušamas pirmizrādes mokas, lai visu pateiktu laikā, un izrāde nevilktos garāka par noteiktajām 3h un 30 min, kas priekš šādas smagas izrādes bija par daudz. Gribot negribot uz beigām nācās ieskatīties pulkstenī. Bet emocionālu aktierspēli no Zāles sagaidīt varēja, kas izspēlējās caur viņa iekšējiem pārdzīvojumiem un jūtām. Laras atveidotajai Elīnei Vānei, kaut kas bija par daudz un kaut kas pietrūka. Šeit nu arī nevaru nepieminēt sīkumu, bet tomēr pamanāmu -matu šķipsnu likšanu ik pa laikam aiz ausīm, kas izsita no sliedēm, jo lika aizdomāties, kur palicis frizieris?! Arī 16 gadīgu meitenīti Elīna nenospēlēja izrādes sākumā. Toties Ieva Puķe nelika vilties un kārtējo reizi ļāva noticēt savai augstajai aktierspēles prasmei.
Scenogrāfija bija laba, nedotu gan Gada balvu, bet tomēr bija interesanti un palīdzēja nokļūt lugas laikmetā. Vislabāk, protams, uz skatuves izspēlējās mājas siena un paralēls laika ritums.
Kopumā jāsecina, ka izrādes teksts bija daudz par garu, kas neļāva pēc izrādes atstāt pēcgaršu. Prasījās nedaudz vairāk mūzikas, un aktieru iejušanos tēlos. Ieteiktu aktieriem pašiem izsecināt, kuri teksti ir svarīgākie un tos arī atstāt, bet vismaz 1/3 svītrot no sava scenārija ārā un vairāk spēlēt ar emocijām un ķermeņa valodu. Ceru, ka izrāde ar laiku uzlabosies, kā nekā pirmie kucēni, diemžēl, jāslīcina.
Veselums ir tas, kam ir sākums, vidus un beigas. Sākums ir tas, kas neseko pēc kaut kā cita kā iepriekšēja nepieciešamas sekas, bet aiz tā gluži dabiski pastāv vai notiek kaut kas cits. Beigas turpretī ir tas, kas nepieciešami vai parasti seko aiz kaut kā vai kas dabiski mēdz būt pēc kaut kā iepriekšēja, bet pēc kā vairs nekā cita nav. Vidus ir tas, kas seko pēc kā cita un kam pašam vēl seko kaut kas cits.
3 dienas in a row apemklēju Festivālu "Baltijas Pērle", bet tagad nestāstīšu to, cik ļoti man patīk strādāt brīvprātīgo darbu, jo to es laikam nevienam nestāstīšu, bet es pastāstīšu to, ko rādīja, ko redzēju es, un kas man nepatika (nu labi, "patika" arī paņemsim).
Festivāls atklājās 14.datumā ar Žana Negulesko filmu "How to Marry a Millionaire". 60. gadi IR, Merilina Monro IR, skaisti vīrieši IR, sižets IR, bet pati filma, nu par klasisku nezinu vai var saukt. Varbūt mācība visām Koyote Fly meitenēm, kuras tiešām cer, ka apprecēs miljonāru, bet īstā mīlestība neslēpjas naudā, nu, manuprāt, tas jau ir visiem labi zināms fakts.
NEEEXT
Visgaidītākā šī Festivāla filma, "Moonrise Kingdom", ko visi iesaka noskatīties, kas debitēja Kannu Festivāla atklāšanā, tomēr, lika man nedaudz vilties. Laikam no visiem dzirdētajiem slavinājumiem biju gaidījusi ko vairāk, ko grandiozāku. Krāsas un stils bija izteiksmīgs un ieturēts, tas man ļoti patika. No saturiskā viedokļa, varēja būt labāk, kaut kas pietrūka utt.
NEEEXT "The Eye of the Storm" bija vienkārši kaut kas ļoti garšs un garlaicīgs ar, uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmiem interesantiem pagriezieniem un notikumiem, kas tomēr ir pārāk maz, lai filmā noturētu acis vaļā.
NEEEXT day
Protams "Breakfast at Tiffany's" ir klasika, un šī filma ir jāredz katram kino cienītājam. (var arī nokačāt internetā daudz labākā kvalitātē nekā uz lielā ekrāna).
NEEEXT
Flma "Holly Motors" prātā ir palikusi visvairāk, jo Leo Karakss atkal ir radījis kaut ko ļoti ekspresīvu un dziļu. Filma pēc kuras ir jāpadomā. Filmas beigas neredzēju, jo man ļoti gribējās Kinder Bueno, tātad manu uzmanību filma noturēt nevarēja.
NEEEXT "All You Need is Love" Dāņu filma, kas filmēta Vācijā, Itālijā, Spānijā, Francijā, nu visur kur lokāciju vietu izvēlē bija lieliska. Pīrsa Brosnana izvēlē arī lieliska. Pārējais jau atkal kaut kā nenospēlēja uz lielā ekrāna. Filmā ļoti jūtams režisores sievietes skatupunkts.
NEEEXT
Orsona Velsa 53. gada filma"The Lady from Shanghai", ko pat lekcijā ieteica pasniedzēja un kino kritiķe Daira Āboliņa, arī nekādīgi neuzrunāja. Ko man gribētos novelt uz skaņu, jo šajās vecajās filmās uz lielajiem ekrāniem skaņa ir kā toletes podā. Vēl kas atrāva no filmas uztveršanas un identificēšanās bija Ritas Heivortes attēlotā tēla ielekšana uz galviņas un nākamajā kadrā frizūra sausa kā tikko pēc lēta friziersalona.
NEEEXT
Nu tad beidzot nonācām pie kā baudāma - Vudija Allena nesenākā filma "To Rome with Love". Aktieru sastāvs lielisks, ar pašu Vudiju tēva lomā, filmā bija gan par ko pasmieties, gan par ko padomāt, filma klasiskos Holivudas rāmjos, bet oriģināla piešprice sižeta līnijās (kas filmā bija, ja nemaldos, 7). Varbūt sākumā traucēja nenogrieztā formāta 16:9 redzamie mikrofoni no augšas un atstarotāji no lejas, tad filmas laika gaitā, tas jau palika neievērojams, un pat netraucēja.
NEEEXT
Labākā filma, ko šajā Festivālā redzēju bija Stīva Makvīna filma "Shame". Gari kadri, kas nevienu brīdi nebija par garu, jo viss tika izspēlēts ar lieliskiem aktieriem no sākuma līdz beigām, nekā lieka, un sižets pārāk interesants, lai kaut sekundi no tā atrautos. Kerija Maligana jau kārtējo reizi parāda savu profesionalitāti gan aktieriski, gan dziedot slaveno "New York, New York". Izcili!
P.S. ne velti filma ieguvusi 42 nominācijas un 22 balvas.
Rakņājoties studentu filmās, atradu šādu inteneta balsotāju uzvarētāju - Two Doors by Arthur Arnesen.
Sižets ļoti mūsdienīgs un ejošs, kvalitāte un ideja arī laba.
Vislabāk man patika pēdējais teikums, kas izskanēja īsfilmas beigās - "It`s true what they say - love is just around the corner".
Sen neesmu rakstījusi par mūziku. Jā, pēdējā laikā vairāk sanācis par sportu. Bet tas arī ir labi.
Nevaru nepastātīt par šo brīnumaini labo dziesmu sajaukumu, oriģinālās Dan McLean - American Pie + Florence And The Machine - Dog Days Are Over = American Days Are Over
Ja sākumā klausījos šo kopdarbu ar lielu skepsi, ka tur taču nekas labs nesanāks, tad jau dziesmas laikā pēc pirmā panta manas domas ātri vien mainījās. Dziesmas kopā skan neiedomājami labi! Tik labi, ka Tu uzliec vēlreiz, un vēlreiz, un vēlreiz un beigās nepamani, ka visu dienu dungo meldiņu.
Nevaru noklusēt ziņu, ka esmu piedalījusies savās pirmajās orientēšanās sacensībās. Neskatoties uz briesmīgajiem laikapstākļiem, kuri krasi mainījās uz gandrīz vētru tieši pirms starta, skriet sprintu pa pilsētu man patika. Skrienot Valkā un Valgā, un šķērsojot robežu vairākas reizes bez pases bija jautri. Vēl jautrāk stāvēt centrā pie RIMI, un kartē neredzēt, kur atrodos. Mans mīļākais kontrolpunkts - pirmais, kas prasīja salīdzinoši ilgu laiku - aiz toletes būtiņas. Nopriecājos, ka nebija ielikts iekšā.
Bet labi, tiku pat uz pjedestāla.
Jā! Tas ir izdarīts! Esmu noskrējusi pirmo reizi mūžā ceturtdaļmaratona distanci - desmit kilometrus, vienā stundā un trīs minūtēs.
Sākums šķita viegls, patīkams, visi knipsē un mums atliek tikai skriet un smaidīt. Skrienot pa Eksporta un Pulkveža Brieža ielu sanāca apsteigt vairākus cilvēkus, vēl papildu stimulu iedeva apliešana no galvas līdz kājām ar paķerto ūdeni. Līdz tiltam tas palīdzēja nokļūt samērā viegli, bet tilta distancei augšup jau vajadzēja daudz vairāk enerģijas. Nevaru nepieminēt savu "tempa uzturētāju", kurš pēc savas divdesmit viena kilometra distances izvēlējās vēl noskriet desmit kopā ar mani, tas bija lielisks enerģijas avots - visu ceļu dzirdēt uzmundrinājuma vārdus. Tilta vidū, uznākot lielajam mākonim un aizsedzot spožo sauli, uzpūta vējiņš un kļuva par kapeiku vieglāk. Nākamās 20 min prasīja visvairāk spēka. Otrpus tiltam mums pievienojās Egdara draugs Jānis. Tad veicām atlikušo distanci kopā ar to, ka jātiek līdz "maķītim", jāizskrien cauri dušai un tad jau gandrīz beigas. Vēl skrienot, izdzirdēju superskaļu "Dita mauc!", un uzņemot tempiņu apsteidzu dažus priekšā skrējējus un laimīgi finišēju. Labi, laimīga tikai pēc kādām 10 min, kad biju atguvusies un endrofīniem aktivizējoties.
Nebūtu mans "tempa uzturētājs", šķiet, atrastos vēl tikai pusceļā.
Jā, sajūta pēc skrējiena bija lieliska. Tā kā skrēju ar Lattelecom kreklu, tiku arī terasē, kur no augšas skaisti var vērot finišētājus, tajā pašā laikā mielojoties ar dažādiem gardumiem. Tas jau bija ļoti grezni. Noslēgumā izmantojām kāju masāžas pakalpojumus un laimīgi ar diviem klaipiem somā devāmiem mājup.
Lūk, lieliska mājaslapa, kurā var lejupielādēt dažādu žanru mūziku, grupas dziesmas, solo, instrumentālus skaņdarbus gan savam priekam, gan nekomerciālos nolūkos, piemēram mūsu - studentu īsfilmām!
Lasot 2011. gada Internet Trends e-grāmatu, uzgāju interesantu bildi, kā tas izskatījās pirms un 16 minūtes pēc Japānas cunami un zemestrīces katarstrofas 3/11/11.
Bildē parādīti snapšoti no un uz Twittera @[lietotājiem].
Radio101 10 dienas veidos Nordea Rīgas Maratonam 10 dziesmu playlisti, un kā pirmo, Grēviņš paziņoja manis izvēlēto, Queen - Don't Stop Me Now, kas tiks atskaņota arī pašā Maratona norises laikā! Tā kā es noteikti neapstāšos. + iesakot šo dziesmu, kā manuprāt, vislabāko skriešanas dziesmu, balvā ieguvu Maratona kreklu ar Rituma Ivanova hiperreālismā zīmēto Rīgu virsū. Skaisti.
Tā es laimīgi devos, ar spilgi sarkanu somu un krekliņu tajā, uz skolu.
Tā vien gribas pateikts to wuhūū. Jo, šķiet, ka galarezultāts sanāks tīri labs. Paldies visam crew un ārpus crew. Paldies saulainajam laikam pirmajā dienā un tam, ka Kvazzi Pica tik gardi cep. Paldies operatoram-Ivaram. Bet lielākais paldies galvenajiem aktieriem, par neviltotajām, īstajām un skaistajām emocijām.
Lielākais darbs vēl priekšā, bet trešdaļa taču ir labāk nekā nekas.
Tā vien šķiet, ka patreiz viss izdodas lie-li-ski! Aktieri ir uzdevuma augstumos, operators atradis labākos kadrus, arī 50mm dara savu darbu teicami, visi ir priecīgi, vējš pūš matos un putni čivina koku galotnēs. Puse ir padarīta, vēl otra - grūtākā priekšā.
Lasot brīvdienu kārtējo sieviešu žurnālu, uzgāju interesantu interviju ar Alvja Hermaņa sievu Kristīni Krūzi, kurā atbilde uz pēdējo jautājumu man lika aizdomāties, un gribu, lai arī citi (jo diez vai kāds lasīs visu interviju) vismaz šeit var izlasīt, manuprāt, ļoti labu atbildi par to, kas ir mīlestība? Vai tā nāk un aiziet?
"Mīlestībai ir dažādi stāvokļi. Ja cilvēks grib palikt tikai rozā briļļu periodā un izdzīvot bezatbildīgo kaislību, jāsaprot: tas agri vai vēlu neizbēgami beidzas. Mīlestība mainās un var pastāvēt tikai tad, ja cilvēks mainības mirklī neskrien meklēt nākamo rozā periodu, bet ļaujas mīlestības paisumiem un bēgumiem.
Nav jau nekāda māksla visu laiku mainīt mīlas objektus. Arī pati šajā ziņā esmu grēkojusi - biju bezatbildīga pret cilvēkiem. Tagad.. tagad esmu citāda. Mans mīlestības kritērijs ir būt kopā priekos un bēdās, jo priekos jau mēs visi labprāt esam līdzās, bet tiklīdz ir bēdas, gadās visādi. Īsta mīlestība pacieš visu, nevis koncentrējas uz sevi, bet uz būtisko. Un vienīgais būtiskais ir pati mīlestība. Būtiskais nekad nav pierādīt savu taisnību vai noteikt, kurš ir vainīgais. Būtiskais ir mīlestība."
Šorīt, jau otro rītu devos uz skolu zaļi - ar savu jauniegādāto veco saliekamo orandžo divriteni! Nopirku no Kristofera viņu tik ļoti izdevīgi, lai nebūtu žēl, ja kaut kas tam notiktu. Kaut gan tagad jau jūtu, ka esam kļuvuši par ļoti labiem draugiem un ceļabiedriem viens otram. Pat bez ātrumiem un ar bremzēm "uz atpakaļu" viņš ir labākais ritenis kāds man ir. Un viņam pat zem sēdekļa ir somiņa! Tur var ielikt konfektes vai jau patreiz atrodošo riepu līmi un pārvadāt no viena Rīgas gala līdz otram. Piemēram vakar vakarā viņš aizbrauca līdz Mežaparkam, kur notika orientēšanās sports Magnēts.
Cerams, ka pēc "uztjūnēšanas" nesanāks pārāk hipsterīgs - ar zvaniņu un groziņu. Bet, kad nopirkšu jaunas austiņas, tajās noteikti skanēs šī dziesma Mark Ronson & The Business Intl - The Bike Song.
Vēl nesen apmeklējot PalladiumPositivus iesildīšanās koncertu,varēja vērot iepriekšējo gadu koncertus televizora ekrānā, kur uzstājās Marks Ronsons un biju ļoti pārsteigta, ka viņš vispār gandrīz nedzied nevienā savā dziesmā, vienmēr ir kāds viesmākslinieks, kas izpilda viņa dziesmu, arī šo The Bike Song.
Ja nevarat izvēlēties, ko klausīties braucot pie stūres, tad man ir variants - The Proclaimers - I'm Gonna Be (500 miles) - patiešām visīstākā dziesma, kas piemērota braukšanai mašīnā! Par to pārliecinājos nobraucot aptuveni 700km līdz Slovākijai, kur uzkāpjot kalnā, esi augstāk par mākoņiem un vari pat nedaudz nosauļoties. Mums viņa skanēja tikai vienu reizi, atšķirībā no HIMYM sērijas, kur Tedam un Māršalam, pateicoties kasešu atskaņotāja saplīšanai šī dziesma jāklausās uz riņķi.
Pārliecinājos, ka tik pozitīva dziesma spēj uzlabot garastāvokli un iespējams, ja arī mūsu busiņam saplīstu atskaņotājs un nāktos klausīties šo dziesmu uz riņķi, nekāda lielā bēda tā nebūtu.
Šai Prāta Vētras jaunajai dziesmai nav tik daudz nozīmes manā dzīvē (vēl) kā tik daudz, ka viņiem būs jauns albūms "Vēl Viena Klusā Daba"! Cik ļoti iepriecinoši! Un jaunā dziesma Lantern arī tīri neko. Lipīga, un bezrūpīga, vasarīga. Atgādina hipsterīgās amerikāņu indie pop grupas, videoklips īpaši kā no instagram tikko izpiests, bet man tur nav nekas iebilstams - galvenais, ka ir labi. Kā vienmēr.
Amerikāņu-kanādiešu 38 gadus vecajam dziedātajam un dziesmu rakstītājam (kuram ir vienā dienā dzimšanas diena ar mani) Rufus Wainwright drīz vien, maija sākumā iznāks jauns albums Out Of The Game, tieši tā pat kā sauc šo singlu. Man jau otrajā reizē pielipa piedziedājuma jaukais "suckeeers", ko gribot, negribot nākas iedziedāt katrā reizē. Dziesma viegla, jauka, bet videoklips piedod nedaudz asumiņu, jau sākot ar to, ka Helena Bonhama galvenajā lomā arī dzied šo dziesmu, kas izskatās ļoti reāli un klipa beigās varam vērot bibliotēkas prieciņus.
Kā viņš pats izteicies par videoklipu: “It features the two of us being naughty in the library." /The Sun/
Vakar beidzot aizgāju uz filmu, kuru jau sen gribēju redzēt - Projekts X(2012). Izskatījās kā viena laba ballīte, kurā es arī gribētu būt. Rūķis ar savu saturu arī bija labs tēls šajā filmā. Vispār kopumā nekas īpašs, labi ka iepriekš nebiju redzējusi traileri, jo kā vienmēr, tur apmēram visas labākās vietas jau ir parādītas.
Kas man filmā patika - mūzika. Varēja dzirdēt gan visiem labi zināmo Tipsy,Yeah Yeah Yeahs - Heads Will Roll, The xx - Intro etc.. Bet vislabāk šai filmai piestāvēja Pursuit Of Happiness by Kid Cudi & MGMT. Filmā varēja dzirdēt remiksu šai dziesmai [Steve Aoki dance remix], kas ar to dīvaino rīboņu kinoteātrī skanēja īpaši labi. Secināju, ka mūzika jānāk klausīties tieši uz kinoteātri.
Pixies lieliskais kovers dziesmai Where is my mind, Maxence Cyrin (Yoav (kurš iesildījis, ja nemaldos Prāta Vētru Arēnā Rīga) un Emily Browning) izpildījumā, skan īpaši labi filmā Sucker Punch (2011). Ja parasti neesmu īsti action un fantāziju filmu piekritēja, un uz šo filmu izvēlējos aiziet viena pati ze-dienā, ar domu, ka ai, nu lēta biļete un spēlē mana favorīte, aktrise Emily Browning, var jau noskatīties, tad pēc filmas, bija sajūta, ka esmu pilnīgi citā pasaulē, likās, ka arī man ir kādas īpašas spējas. Bet tas viss pagaisa, kad tunelī satiku pirmo pazīstamo pretimnācēju un atgriezos uz zemes. Grizzly Bear - Foreground dziesmu atradu caur filmas Blue Valentine (2010)soundtrack albumu, kurā šī dziesma man personīgi šķiet vislabākā.
Un tā klausoties ik pa laikam šīs dziesmas, šķita, ka kaut kas dzirdēts no vienas, no otras. Un salīdzinot - ir tā, ka sākumi abām dziesmām ir ļoti līdzīgi, vienīgi tonalitātes ziņā dzirdama atšķirība.
Ja jāsalīdzina, kura patīk labāk, tad teikšu, ka abas vienādi labas.
Ja man jautāsi katru vakaru, ko es daru, atbildēšu - klausos Ben Howard. Tā ir tāda kā neliela apsēstība, kas ievilina nelielā transā, aizvilina prom no ikdienas domām. Dziesmas ir dažādas - citas skumjākas, citas ātrākas, bet visās var saklausīt dziedātāja kādu dzīves posmu un problēmu.
Ar Benu iepazinos, šķiet, tieši tad, kad radās ideja par šo blogu. Un par to man ir jāpateicas Edgaram. Braucām mašīnā no skolas, stāstot savu mājas darba uzdevumu un skan Ben Howard - The Wolves. "Raksti par dziesmām un pastāsti katras dziesmas stāstu, piemēram, tagad, kad esam zem Vanšu tilta un braucam mājās skan Ben Howard - The Wolves". Vai nav lieliska ideja?
Dziesma Black Flies ir savā ziņā tik mierīga, balss pieklusināta, bet starp šo mierīgumu var dzirdēt tik daudz emociju, tik daudz visādu lietu, kas gājušas cauri viņa dzīvei. Tas viss pakāpeniski aug mūzikā un aug arī iekšējās pārdomas par visu, kas notiek apkārt. Manuprāt, labākais mūzikas uzdevums, ko tā spēj dot!
Givers - Up Up Up dziesmu atradu caur positivus festivāla pirmajiem paziņotajiem izpildītājiem un šī grupa iepatikās uzreiz no pirmā acu skatiena, pirmā ausu dzirdiena. Es jau iedomājos kā saulainā jūlija dienā lēkāšu zālītē ar basām kājām pie šīs dziesmas un viss būs tik krāsaini un jautri kā klipā. Vienkārši up up up. Jo ar gravitāciju pats krīti lejā, to īsti nav vērts pieminēt. Dziesminieki arī to saprot.
Vispār tajā dienā sanāca smieklīgi - sēžot lekcijā, klausījos šo dziesmu vēlreiz youtubē un nepamanīju, ka ir gandrīz uz klusumu uzgriezts, tajā brīdī atklāju Angry Birds Facebookā un, protams, tur skan tā dīvainā Angry Birds dziesma. Un es klausos angry birds, kaut gan pati domāju, ka tā ir šī Givers dziesma. Nu neko, likās, ka skanēja savādāk, nodomāju un klausos tik tālāk priecīgi šūpinot kājas zem galda. Gandrīz iedevu paklausīties blakussēdošajam un arī Angry Birds spēlējošajam Ivaram šo manu jaunatklājumu. Varu iedomāties viņa sejas izteiksmi, kad viņš klausītos spēlītes dziesmu un es pārliecinoši teiktu, ka viņi uzstāsies positīvusā.
Domāju, ka ikkatram ir gadījies līdzīgi - melodiju neatceries, dziesmas nosaukumu neatceries, izpildītāju neatceries, nevienu rindiņu pat neatceries, bet pašu dziesmu atceries. Un pie tam, vislaik par viņu iedomājies. Manuprāt, tā jau nāk kā tāda zīme, ka Tev viņu vajag noklausīties vēlreiz. Manā gadījumā dziesma asociējās tikai ar vienu konkrētu vakaru, notikumiem un emocijām, laikam arī tāpēc iekšējā balss izmisīgi sauca, lai es viņu atrodu. Un tas patiesībā nebija grūti - pajautāt, kas tā bija par dziesmu, kas skanēja tajā vakarā? -Tu domā šī? (skan playliste parampampam) -Nē. -Hmm, varbūt šī (lalalaaa). -Arī nē. -Ā, drošvien šī (a real human being) -Jāāāā!
Ātrākie jau būs paspējuši dzirdēt šo College un Electric Youth izpildīto dziesmu, kad Raijens Goslings filmā "Drive" skaisti ved kaimiņieni "parādīt kaut ko foršu". Kas patiesībā ir plika upes mala ar akmeņiem un kokiem, kā pie mums arī Latvijā ierasts redzēt, bet uzliekot siltuma un glow efektiņu, objektīva atstarošanos saulē, tiešām izskatās, kā kaut kas foršs. Bet ne jau par filmu es runāju.
Dziesma A Real Hero ir diezgan vienkārša, bet tieši tas, iespējams, viņu padara tik īpašu un protams dziedātājas balss un nelielais kāpums pa toni uz augšu, skan skan tik sasodīti labi!
Radio skan dziesma, kuru jau iepriekš esmu dzirdējusi un rodas sajūta "oo tā foršā dziesma", pateicoties 101 mājaslapai uzreiz arī uzzinu, kas šo dziesmu izpilda - Austra? Kāpēc pirmo reizi dzirdu tādu izpildītāju, vēl pie tam Austra, tad jau būs no Latvijas un nopriecājos, ka mums par vienu lielisku dziedātāju vairāk. Ekrānā uzreiz arī parādās viņas klips, un nodomāju, ne no tām skaistākajām (ar Del Rejas kundzi nesalīdzināt), saknes ataugušas, nevaru saprast vai mati vēl slapji vai pārāk daudz želejas saziestas? Un tad aizdomājos, ka tomēr priekš latvieša pārāk laba izruna tām dziesmām ir, tāpēc jāpārliecinās, vai tiešām mana intuīcija mani neviļ. Un kā pēc minūtes uzzinu - un kā vēl viļ. Kanādiete tomēr. Bet palasot vairāk informācijas par viņu kā grupu, nosaukums Austra pēc mūsu latviešu mitoloģijas gaismas dievietes dota. Tas gan jauki un rodas tāda neliela kopības sajūta. Kā vēlāk arī uzzinu, viņa ir latviešu izcelsmes un sniegusi koncertu nesen Rīgā. Žēl, ka to uzzinu ar nokavēšanos. Klips Lose It dziesmai tāds - teiksim, interesants. Bet ar visām ataugušajām saknēm, random bildītēm video (varbūt tajos mēraķīšos, kārtīs un raķetēs ir kāda apslēpta doma, kuru man nav lemts saprast), tomēr tas viss kopā "līmējas" un man patīk!
Lana Del Rey manās acīs sāka "spīdēt" ar dziesmu Video Games. Ar savu zemo, nedaudz piesmakušo balsi un izteiksmīgajām acīm un, protams, lūpām.
Vispār Lanas Del Rey jaunais albūms "Born To Die", pirmajā brīdī klausoties, nelikās nekas īpašs, tomēr dziesmas ir lipīgas un ātri vien arī ieguva manu piekrišanu.
3 dienas atpakaļ, pēc kārtīgas izbraukāšanās ar ragavām, sēžot supermīkstā dīvānā un dzerot tēju, dziesmai Born To Die pirmo reizi redzēju klipu, ar visu Madonnas karoga tēmu fonā, paldies Dievam, nekādas līdzības ar Lady Gaga vai Niki Minaj. Kopumā nav kur piesieties 25 gadus jaunajai zvaigznei Lanai. Ja viņa pati arī raksta dziesmu vārdus, tad cepuri nost - tie ir lieliski.
Labākā epizode no filmas "The Social Network", manuprāt, ir šīs regates sacensības ar klasisko Grīga mūziku fonā, pārveidotu par "smagāku", enerģiskāku gabalu, tieši piemērotu sacensību gaisotnei un sekunžu simtdaļas nozīmībai. Video īpaši izceļas no pārējā filmas fona ar lielo fokusa efektu un tuvplānu kadru palēlinājumu. Izskatās ļoti smuki.
Nokaunos, jo kā kārtīga The Beatles fane, atzīstos, nezināju šo dziesmu līdz brīdim, kad "The Social Network" beigu epizodē un titros, atskanēja "How does it feel to be one of the beautiful people?" sapratu, ka kaut kur šī dziesma dzirdēta, iegoogloju un pārsteigums! Nu, kārtējo reizi pārliecinos par The Beatles ģenialitāti un mūzikas lauciņa karaļa godu mūžīgi mūžos amen.
Dziesma ir tik lipīga kā bērnībā ēsts cukurgailītis uz kociņa, turot to rokā. Un tai skanot galvā visu laiku, dungojot līdzi un uzdziedot uz augšu people, gribot, negribot uzlādējas garastāvoklis!
Vai var vispār apgalvot, ka kāda dziesma ir perfekta? Jā, ja klausās perfektā momentā kopā ar perfekto cilvēku, tad arī dziesma kļūst perfekta un viena no tām ir šī - The Greatest. Oficiāli arī kļuvusi par rīta dziesmu - modinātāja signālu, pie kura gribas vēl ilgāk pavadīt gultā.
Arī "My Blueberry Nights" filmai ļoti atbilstoša dziesma - vienkārša, bet tajā pašā laikā ļoti dziļa un aizkustinoša.
Vispār man patīk arī grupas nosaukums Cat Power, jo cat pats par sevi un vēl spēks. Ja arī man kādreiz būs grupa, tad tajā noteikti būs vārds kaķis, piemēram Cat Bin, Cat Gun, Cat Fish, Cat Finger, Cat Nose!
.jpg)
.jpg){kind=logo}
