Lasot brīvdienu kārtējo sieviešu žurnālu, uzgāju interesantu interviju ar Alvja Hermaņa sievu Kristīni Krūzi, kurā atbilde uz pēdējo jautājumu man lika aizdomāties, un gribu, lai arī citi (jo diez vai kāds lasīs visu interviju) vismaz šeit var izlasīt, manuprāt, ļoti labu atbildi par to, kas ir mīlestība? Vai tā nāk un aiziet?
"Mīlestībai ir dažādi stāvokļi. Ja cilvēks grib palikt tikai rozā briļļu periodā un izdzīvot bezatbildīgo kaislību, jāsaprot: tas agri vai vēlu neizbēgami beidzas. Mīlestība mainās un var pastāvēt tikai tad, ja cilvēks mainības mirklī neskrien meklēt nākamo rozā periodu, bet ļaujas mīlestības paisumiem un bēgumiem.
Nav jau nekāda māksla visu laiku mainīt mīlas objektus. Arī pati šajā ziņā esmu grēkojusi - biju bezatbildīga pret cilvēkiem. Tagad.. tagad esmu citāda. Mans mīlestības kritērijs ir būt kopā priekos un bēdās, jo priekos jau mēs visi labprāt esam līdzās, bet tiklīdz ir bēdas, gadās visādi. Īsta mīlestība pacieš visu, nevis koncentrējas uz sevi, bet uz būtisko. Un vienīgais būtiskais ir pati mīlestība. Būtiskais nekad nav pierādīt savu taisnību vai noteikt, kurš ir vainīgais. Būtiskais ir mīlestība."