Nejauši nokļuvu Ģertrūdes ielas teātra izrādē "Āda". Un vēl aiz vien neesmu nostabilizējusi savas domas par šo izrādi. Centīšos to izdarīt šajā rakstā.
Pirms izrādes sākuma aplūkojot trūcīgo skatuves noformējumu - 3 krēsli, 2 mikrofoni, skapis, dators un pults, nevarēju saprast, ko no šīs izrādes gaidīt. To, ka tas būs Ievas un Ādama stāsts mūsdienu Rīgā, pieņēmu kā jaunu izaicinājumu.
Izrāde sākās un es nevarēju saprast, kāpēc vajag tos mikrofonus, ja telpa ir pietiekami maza, lai visu varētu ļoti labi sadzirdēt. Tad sākās pārsteiguma moments un dīvains šoks, kad galvenais varonis Ādams, ko attēlo Ivars Krasts, sāka repot dzejas rindas, atgādinot dažus labus Latvijas hip-hop māksliniekus. Tad arī sapratu, kāpēc mikrofons. Tas prasīja vairākas minūtes, lai pierastu pie šāda teātra iestudējuma un rokraksta, bet, kad uzķēru šo ideju, man iepatikās. Man iepatikās Ingas Gailes dzeja, kura uzrunāja, jo bija mūsdienīga un tieša. Man iepatikās aktieru nepiespiestais tēlojums, kas sākumā šķita nedaudz neprofesionāls, tad vēlāk parādījās kā brīvības iemiesojums. Krāsainās hipsterīgās klozītes deva izrādei papildus možumu, kas atdzīvināja scenogrāfiju.
Bija gan Ādama, gan Ievas aizstāvēšana, kad daržbrīd kāds precīzāks teikums aizskāra sirds stīgu un bija jāievelk elpa, lai tā nomierinātos.
Izrādei pietrūka nobeiguma, jo Ieva un Ādams bija izdzīti no paradīzes, bet kas notika tālāk? Izskanēja daudz skaistuma etalona citāti, kas nešķita tik svarīgi un nobeigumam piemēroti, tāpēc arī izrādes beigas palika kā karājoties gaisā. Arī dramatiski izrādei pietrūka kāds spilgtāks pagrieziens, tāpēc šoreiz slavēju nevis režisoru Andreju Jarovaju, bet gan lugas autori Ingu Gaili.
Plakāta autore: Līga Koklače