Izrāde "Aija" tiek spēlēta Nacionālā teātra aktieru zālē jau kādus 4-5 gadus, bet bija sajūta, ka tiek parādīta daļa no Jaunsudrabiņa izdomātās senlatviešu ikdienas, un notikumi notiek pirmo un pēdējo reizi. Jā, tik liela ticamības sajūta radās skatoties šo izrādi.
Pirmo reizi skatījos izrādi aktieru zālē, un sākumā, kad aktieris sāka runāt tad ar vienu, tad ar otru skatītāju pusi, man tas šķita nepieņemami un pat nepieklājīgi, bet vēlāk attapos, ka jau pēc dažām ievad-minūtēm šo dīvaino fenomenu biju aizmirsusi un pieradusi pie šādas duālās skatuves. Pat bija brīži, kad prasījās, lai aktieris pagrieztu muguru un pateiktu tieši to teksta daļu neskatoties uz skatītāju. Nezinu gan, kā bija tiem, kas sēdēja otrā zāles pusē..
Scenogrāfija bija smieklīga un uzjautrinoša, kad pirms izrādes skatītāji slāja cauri salmu kvadrātam, lasot pielipušos salmus nost no kurpēm, vai pieklājīgākie, ejot gar malu pamanījās iespert "šņabja" pudelei un to saplēst, izlīstot šķidrumam pa visu grīdu un radot galvassāpes rekvizitorei. Pēc grādīgā gan nesāka smaržot.
Nekam piesieties patiesībā šajā izrādē nevaru, viss bija nostrādāts līdz pēdējam sīkumam, un visi aktieri vienlīdz spēlēja kā dzīvē - patiesi un skaisti.
Manā teātra pieredzē esmu lekusi kājās tikai Liepājas teātra iestudējumam "Pūt vējiņi" un šis bija otrais gadījums - arī "Aijai".
Izrāde, un jo īpaši aktieri ir pelnījuši lielu BRAVO!
Foto: Publicitātes foto