Šonedēļ sanāca piedzīvot pēdējo izrādi JRT "Ilgu Tramvajs" un pirmizrādi Dailes Teātrī "Dorians Grejs". Tā kā neesmu lasījusi Oskara Vailda romānu, spēju tikai nojaust no filmas, kas atmiņā blīvi plīvuro par ko būs izrāde. Izrādei bija divi cēlieni, kurus negribētos dalīt un iztirzāt katru atsevišķi, bet ir sajūta, ka tā vajag. Pirmā daļa bija kopumā garāka nekā gribētos, ar skaistu simbiozi starp Grūbes un Rešetina tēliem, kas, manuprāt, ir drosmīgi, zinot vidējo Dailes Teātra apmeklētāja vecumu un vecmodīgos uzskatus, ar skaistu Elzas Leimanes iestudēto horeogrāfiju un uznācieniem, ar scenogrāfiju kāda vēl nekur nav redzēta. Iespējams, problēma bija Dailes teātra lielās zāles kondicionēšanas iekārtā, bet zāles/pirts iespaidā, ne tikai man dažbrīd bija jāžāvājas. bet aiztaisot acis, dialogi vēl aiz vien šķita ļoti interesanti. Otrās daļas scenogrāfijā prasījās vismaz nelielu izmaiņu, kopumā melnie koka krēsli tur īsti neiederējās, radīja kultūras nama efektu. Aktieru dialogi šķita ar vien garāki un domas jau lēnām virzījās citās sliedēs, nevis līdzpārdzīvojumā. Protams, tā ir Dailes teātra lielās zāles specifika, bet mikrofoni kopumā ļoti bojā izrādi un daudz labprātāk to skatītos mazajā zālē intīmākā atmosfērā.
 |
| Publicitātes foto. Dailes Teātris. Fotogrāfs: Mārtiņš Vilkārsis |
