Pirmais, par ko varu uzteikt scenogrāfu Vilkārsi - manam prātam gaumīgi iekārtota skatuve, patīkamas krāsas. Pirmo pacientu uznāciens liek notrīsēt skudriņām, tik "slims" atdarinājums, ka prieks. Aizvien vēl prātā Kultūras Akadēmijas trešā kursa studenta Toma Treiņa trīs ar pusi stundu garšs izcils lomas atveidojums, uz viņu nākotnē lieku augstas cerības. Arī vecais gals, šķiet, beidzot drīkst uzvesties kā jukuši un ir sajuta, ka viņi sen jau tā jūtas.
Un tad uznāk Skrastiņš. Hiperaktivitāte plūst no viņa aumaļām un uzreiz liek noticēt dzīvajam tēlojumam.
Tomēr jautājums adresēts režisoram Morfovam - kāpēc izrādes vidū tiek ielikta šī kopīgā dziesma un deja, kas tik ļoti izsit no uzburtās realitātes sajūtas?
Par aktierspēli pēc izrādes arī radās vairākas pārdomas - Billija lomu izcili nospēlēja Lauris Dzelzītis, kā arī Bartkeviča nominācija godam. Tomēr māsiņu dejošana un nemitīga priecāšanās nepārliecināja par uzdotā uzdevuma izpildi. Arī Ķuzules bargās lēdijas tēls, šķiet, varēja tikt noslīpēts, ne no aktierspēles puses bet gan režisora puses, dziļāk ielūkojoties tēla problēmās.
Ja visas izrādes laikā nespēju vien nopriecāties par mūziku, kas šķita tik atbilstoša, harmoniska, jautra, tad visu šo iespaidu sabojāja pēdējā Gary Jules dziesma Mad World. Dziesmas teksts nepavisam nešķita atbilstošs izrādes noslēgumam, vismaz ne šāda tipa izrādei. Ja tas būtu amatierteātris, kur jaunais centīgais režisors izvēlētos dziesmas no savas Spotify pleilistes "painful songs", tad es nekomentētu, bet šajā gadījumā tomēr vajadzēja citu fināla mūziku.
Kopumā izrāde man patika, bet neteikšu, ka tā iekļūst manā top izrāžu sarakstā.
Publicitātes foto