Trīs draugi. Es zināju, uz ko es eju, jo pirms gada Maljorkā, manās rokās nonāca šī Remarka grāmata un arī Liepājas Teātra aktieri man ir zināmi. Un tā garša, ko atradu grāmatā, bija arī izrādē. Teikšu, ka ļoti labs ir šis iestudējums, jo man nav ar ko īsti salīdzināt (dzirdēju, ka Valmieras teātra iestudējums pirms nezinu cik gadiem esot bijis labāks galvenās lomas - Patrīcijas lomas dēļ), bet es neteiktu, ka Anete Berķe, kuru uz skatuves redzēju pirmo reizi būtu sliktāka. Bet visvairāk izrādē man patika paši trīs draugi - Edgars Ozoliņš, Kaspars Kārkliņš un Sandis Pēcis.
Dotu gada balvu scenogrāfam par skatuvi, jo tā izskatījās tieši tā, kā es biju iedomājusies lasot šo darbu. Kārlis, tas, kas mašīna pat bija nolikts skatuves priekšā, un kad aktieri tajā leca no skatuves malas, iekšēji visi notrīcēja, vai tur nekas nesaplīsīs. Un nesaplīsa - tāds jau tas Kārlis ir.
Horeogrāfam +.
