Nu jau ierasta šķiet Nacionālā Teātra aktieru zāle, biju iedomājusies, ka skatuves izkārtojums tur tā arī nemainīsies un visas izrādes notiks skatītājiem sēžot abās pusēs (kā aprakstīju uzveduma "Aija" izkārtojumu). Bet še tev - mums jāsēž pavisam citādāk, nekā biju iztēlojusies. Ejot lejā uz aktieru zāli pirms kafejnīcas ieraudzīju plakātu tieši šai izrādei un sapratu, ka scenogrāfija būs viens garš galds.
Ļoti interesanta radās sajūta - tagad aktrises arī sēdēs tik pat ilgi kā mēs, skatītāji, un es nevarēšu sākt sūdzēties par savām nosēdētajām sāpēm.
Visas leģendārās aktrises apsēdās pie šī garā galda, tieši mums pretī, un kā pārsteigums - ļoti interesanta paskata 11-12 gadīga meitenīte, skolas formiņā iznāk un sāk stāstīt savas pasakas, ar norunu, ka mums, skatītājiem, obligāti beigās jāapplaudē. Tā arī mēs darījām un viņa kļuva par vakara vadītāju, kas noteiks, kā viss virzīsies.
Izrāde, šķiet, bija improvizācijas stilā, jo viss teiktais, skanēja ļoti dabiski, un saturs arī bija interesants, izspēlējot vienu tēmu no dzīves, kas saistīta ar māti un meitu. Jauki bija tas, ka uz šo izrādi gāju kopā ar savu mammu, tāpēc bija vairākas vietas, kur abas pasmējāmies par redzētām un dzirdētām lietām no mūsu dzīves.
Aktrises, protams, visas izcilas, arī jaunā aktrise bija lieliska, tāpēc varu apgalvot, ka izrāde bija ļoti jauka un visā visumā mīļa.
.jpg)