Sievietes un vīrieši, šoreiz mainītām lomām.. Fantāzijas lidojums Majas Cades lugas "Status Quo" adaptācijā.
Izrāde no īsiem sižetiem, piedaloties gan JRT pamata blicei, gan jaunajiem aktieriem, bārbij-rozā scenogrāfijas ietērpā, kas šķita daudzsološs un intriģējošs. Pimais cēliens paskrēja raiti, ar dažiem interesantiem un smieklīgiem sižetiem, dažiem par daudz klišejiskiem un pagātnes ietērpā izspēlētiem sižetiem mūsdienu un nākotnes izpratnē. Dīvaini šķita, ka jaunie aktieri paši uz skatuves vairākas reizes sasmējās, nespējot parunāt, kaut gan skatītājam tik smieklīgi tas nelikās. Jāsaka, ka pirmo reizi ko tādu pieredzēju, un jāsaka, ka aktieriem vēl raiti jāaug līdz šādu situāciju un savu emociju apspiešanai. Otrais cēliens šķita par garu, bez kulminācijas un sižetu atrisinājumiem, kas pēc izrādes nedeva nekādu pēcgaršu un kādas dziļākas pārdomas par tikko pieredzēto. Iespējams, ka lugā izspēlētās problēmas būtu daudz saistošākas, ja tās nāktu no latviešu autora skatupunkta, kas notiek pie mums,Latvijā, jo tomēr Rietumeiropas ģimenes modelis atšķiras no mūsu modeļiem, ko piedzīvojam ikdienā mums apkārt. Un to nevar atrisināt pliki adaptējot lugu uz dažādām Rīgas lokācijām, tādām kā "Piens"; "Zefīrs" vai "Lido". Izrādes sižets kopumā bija interesants, kas diemžēl netika ielikts pietiekami aizraujošos rāmjos, lai to ieteiktu noskatīties citiem.
