Svētdienas pēcpusdienā mēroju samērā garo ceļu uz Valmieru, lai tur otro reizi apciemotu daudz izslavēto Valmieras Drāmas teātri un noskatītos izrādi "Doktors Živago".
Tā sākās ar monologu, kas līdzīnājās pupu bēršanai, lai tikai ātrāk pateiktu sakāmo, kā arī fonā briesmīgi traucēja skaņas, kas nepavisam neiederējās skatuves un uz tās notiekošajā atmosfērā. Tomēr sastingušie aktieru stāvi lika noprast, ka gaidāms kas labāks.
Jāatzīst gan, ka uz izrādi devos neizlasījusi Pasternaku, un ar izrādes saturu iepazinos tikai izlasot programmu, kur bija aprakstīti svarīgākie Jurija Živago dzīves pagriezieni un Krievijā notiekošie nemieri un badi. Tas arī dažbrīd neļāva uztvert saturu un saprast visu teikto. Bet vai tad teātra izrādei nav jābūt tādai, lai arī vienkāršs skatītājs saprastu par ko ir izrāde?
Aktieri nospēlēja kā kurš, bet lielākajai daļai, arī jaunajam aktierim, galvenā tēla atveidotājam - Kasparam Zālei bija jaušamas pirmizrādes mokas, lai visu pateiktu laikā, un izrāde nevilktos garāka par noteiktajām 3h un 30 min, kas priekš šādas smagas izrādes bija par daudz. Gribot negribot uz beigām nācās ieskatīties pulkstenī. Bet emocionālu aktierspēli no Zāles sagaidīt varēja, kas izspēlējās caur viņa iekšējiem pārdzīvojumiem un jūtām. Laras atveidotajai Elīnei Vānei, kaut kas bija par daudz un kaut kas pietrūka. Šeit nu arī nevaru nepieminēt sīkumu, bet tomēr pamanāmu -matu šķipsnu likšanu ik pa laikam aiz ausīm, kas izsita no sliedēm, jo lika aizdomāties, kur palicis frizieris?! Arī 16 gadīgu meitenīti Elīna nenospēlēja izrādes sākumā. Toties Ieva Puķe nelika vilties un kārtējo reizi ļāva noticēt savai augstajai aktierspēles prasmei.
Scenogrāfija bija laba, nedotu gan Gada balvu, bet tomēr bija interesanti un palīdzēja nokļūt lugas laikmetā. Vislabāk, protams, uz skatuves izspēlējās mājas siena un paralēls laika ritums.
Kopumā jāsecina, ka izrādes teksts bija daudz par garu, kas neļāva pēc izrādes atstāt pēcgaršu. Prasījās nedaudz vairāk mūzikas, un aktieru iejušanos tēlos. Ieteiktu aktieriem pašiem izsecināt, kuri teksti ir svarīgākie un tos arī atstāt, bet vismaz 1/3 svītrot no sava scenārija ārā un vairāk spēlēt ar emocijām un ķermeņa valodu. Ceru, ka izrāde ar laiku uzlabosies, kā nekā pirmie kucēni, diemžēl, jāslīcina.
Foto: Matīss Markovskis