Jā! Tas ir izdarīts! Esmu noskrējusi pirmo reizi mūžā ceturtdaļmaratona distanci - desmit kilometrus, vienā stundā un trīs minūtēs.
Sākums šķita viegls, patīkams, visi knipsē un mums atliek tikai skriet un smaidīt. Skrienot pa Eksporta un Pulkveža Brieža ielu sanāca apsteigt vairākus cilvēkus, vēl papildu stimulu iedeva apliešana no galvas līdz kājām ar paķerto ūdeni. Līdz tiltam tas palīdzēja nokļūt samērā viegli, bet tilta distancei augšup jau vajadzēja daudz vairāk enerģijas. Nevaru nepieminēt savu "tempa uzturētāju", kurš pēc savas divdesmit viena kilometra distances izvēlējās vēl noskriet desmit kopā ar mani, tas bija lielisks enerģijas avots - visu ceļu dzirdēt uzmundrinājuma vārdus. Tilta vidū, uznākot lielajam mākonim un aizsedzot spožo sauli, uzpūta vējiņš un kļuva par kapeiku vieglāk. Nākamās 20 min prasīja visvairāk spēka. Otrpus tiltam mums pievienojās Egdara draugs Jānis. Tad veicām atlikušo distanci kopā ar to, ka jātiek līdz "maķītim", jāizskrien cauri dušai un tad jau gandrīz beigas. Vēl skrienot, izdzirdēju superskaļu "Dita mauc!", un uzņemot tempiņu apsteidzu dažus priekšā skrējējus un laimīgi finišēju. Labi, laimīga tikai pēc kādām 10 min, kad biju atguvusies un endrofīniem aktivizējoties.Nebūtu mans "tempa uzturētājs", šķiet, atrastos vēl tikai pusceļā.
Jā, sajūta pēc skrējiena bija lieliska. Tā kā skrēju ar Lattelecom kreklu, tiku arī terasē, kur no augšas skaisti var vērot finišētājus, tajā pašā laikā mielojoties ar dažādiem gardumiem. Tas jau bija ļoti grezni. Noslēgumā izmantojām kāju masāžas pakalpojumus un laimīgi ar diviem klaipiem somā devāmiem mājup.
Nākamā gada apņemšanās - noskriet zem stundas!